Trojas ielenkšana un iekarošana ir viens no visinteresantākajiem, senās pasaules mītiem, kurš vairāku gadsimtu garumā ir mudinājis cilvēkus meklēt seno pilsētu.
Tikai 1871. gadā , vācu uzņēmējs un arheologs, Heinrihs Šlīmans , atrada valdnieka Priamana dārgumus. Bet vai šo dārgumu noslēpums tik tiešām ir atklāts?
Cēzara dāvana. No visām celtnēm, kuras Šlīmanim izdevās atrast Trojā, vislabāk bija saglabājies amfiteātris, kas atradās izrakumu dienvidu pusē. Tas ir rekonstrukcijas auglis, kuru veica Jūlijs Cēzars, I gadsimtā, pirms mūsu ēras.
Viltīgā danajiešu dāvana. Trojieši, uzķērās uz savu ienaidnieku viltības – viņi pieņēma no viņiem dāvanu, milzīga zirga izskatā un nemaz pat nenojauta , ka tā iekšienē ir paslēpusies grieķu karavīru vienība. Kad pilsētā iestājās nakts, grieķi izlavījās no zirga un atvēra pilsētas vārtus priekš savas armijas. Troja tika iznīcināta.
Gan zinātnieku, gan arheologu prātus nodarbina viens jautājums – viņi grib sameklēt un pierādīt faktus, kuri ir saistīti ar šo notikumu. Mīts par Troju un grieķu ielenkto pilsētu, Trojas kara laikā, nav izņēmums, kaut gan, precīza vieta un pat reāla pilsētas eksistēšana, ar faktiem, tika apstiprināta tikai 19. gadsimta beigās.
Vācu uzņēmēju Heinrihu Šlīmani jau kopš bērnības aizrāva sapnis par seno Troju, tāpēc, viņš nolēma, savu ne visai mazo bagātību veltīt pazudušās pilsētas meklēšanai. No uzticamiem vēstures avotiem, Šlīmanis zināja, ka kādreiz eksistēja sena apdzīvota vieta, kuras nosaukums ir Troja, bet tās atrašanās vieta, nekur netika minēta jau kops 355, mūsu ēras gada. Pēc tam, kad savu pirmo izrakumu laika Turcijā, viņam neizdevās sameklēt nekādas senās pilsētas pēdas, viņš pievērsa uzmanību pauguram, kurš atradās netālu no pilsētas Gisarlikas. Vietējās teikas, apstiprināja viņa izvēles pareizību, tāpēc Šlīmanis, ar savas jaunās sievas – grieķietes palīdzību un aptuveni 100 vietējo strādnieku palīdzību, 1871. gadā sāk izrakumus jaunajā vietā. Tie turpinājās aptuveni 20 gadus , līdz pašam Šlīmana nāves brīdim. Neskatoties uz to, ka Šlimanis bija ļoti aizrautīgs arheologs, viņa darbība bija ļoti nesistemātiska. Izrakumu laikā, viņš neapdomīgi iznīcināja atradumus, kurus vajadzēja rūpīgi izanalizēt, turklāt, viņš pārvietoja atradumus uz citām vietām, dokumentos neaprakstot, kur tie tika atrasti.
Heinrihs Šlīmanis, bija pārliecināts, ka ir atradis Troju. Daudz vēsturnieki – antīkās pasaules pazinēji, pret šo faktu, bija noskaņoti samērā skeptiski, bet viņam savu labvēlību izrādīja britu premjerministrs, Viljams Gladstons, kas tika uzskatīts par augsti mācītu cilvēku un antīkās pasaules pazinēju.
Pateicoties kvalificētā arheologa Vilhelma Dornfelda palīdzībai, arvien vairāk tika atšķetināta samudžinātā pilsētas vēsture un tās struktūra.
Šlīmanim un Dornfeldam izdevās atklāt 9 arheoloģiskos slāņus. Katrs slānis, atklāja jaunu Troju, kas tika uzbūvēta uz iepriekšējas Trojas paliekām. Viņi šos slāņus sanumurēja. Vēlāk, arheologi, šo sistēmu uzlaboja un konstatēja vēl 46 slāņus. Šlīmanis pieļāva, ka pilsēta, kuru viņš meklē ir Troja II, bet daudz vēlāk tika konstatēts, ka īstā Troja ir septītā Troja. Šo slāni bija nopostījusi uguns, atrastie cilvēku līķi, liecināja par to, ka viņi ir miruši vardarbīgā nāvē, aptuveni 1250. gadā, pirms mūsu ēras. Daudzi zinātnieki, tieši šo datumu uzskata par Trojas krišanas datumu.
