Budisms ir radies V gadsimtā, pirms mūsu ēras, Indijā. VI gadsimtā, pirms mūsu ēras, Indijas sabiedrība pārdzīvoja sociāli – ekonomisko un kultūras krīzi. Tajā laikā, Indijā bija ļoti daudz klaiņojošo askētu, kuri visiem vēstīja par savu pasaules redzējumu. Viņu uzdrīkstēšanās, pretoties eksistējošajai kārtībai, izraisīja tautas simpātijas. Mācību vidū, kuras tika sludinātas, bija arī budisms, kurš sabiedrībā kļuva aizvien populārāks.
Daudzi pētnieki uzskata, ka budisma pamatlicējs bija reāla persona, kura bija dzimusi 560. gadā pirms mūsu ēras, Indijas ziemeļrietumos un sauca viņu Sidhartha Gautama. Savu ceļu viņš sāka meklēt, kad pēc bezrūpīgās un laimīgās jaunības, sāka asi sajust dzīves bezizeju un šausmas pret neskaitāmajām iemiesošanās reizēm. Viņš aizgāja projām no mājām, lai sarunās ar viedajiem, atrastu atbildi uz jautājumu, kā cilvēks var atbrīvoties no ciešanām. Tā viņš ceļoja septiņus gadus un vienreiz, sēžot zem koka Bodhi , pār viņu nāca apskaidrība. Viņš atrada atbildes uz saviem jautājumiem. Vārds Buda nozīmē “apskaidrotais”. Apstulbis no savas atklāsmes, viņš zem koka nosēdēja vairākas dienas, bet tad devās uz ieleju pie cilvēkiem, kuriem sāka sludināt jauno mācību. Savu pirmo sprediķi viņš noturēja Benaresē. Iesākumā, viņam pievienojās pieci, viņa bijušie skolnieki, kuri attālinājās no viņa tajā brīdī, kad viņš atteicās no askētisma. Vēlāk, viņam pievienojās ļoti daudz sekotāju. Viņa idejas bija tuvas daudziem cilvēkiem. Četrdesmit gadu laikā, viņš savu mācību sludināja Centrālajā un Ziemeļu Indijā.
Galvenās atklāsmes, pie kurām nonāca Buda:
- Visa cilvēka dzīve ir mocības.
- Atklāsme balstās uz dzīves nepatstāvību un visu lietu mainību. Viss rodas, lai pēc tam tiktu iznīcināts.
- Eksistencei nav substances, tā aprij pati sevi, tāpēc budismā tā tiek attēlota liesmas veidā, bet no liesmām ir iespējams iznest tikai bēdas un ciešanas.
- Ciešanu iemesls ir mūsu vēlmes.
- Ciešanas rodas tāpēc, ka cilvēks ir piesaistīts dzīvei, viņš slāpst pēc eksistēšanas. Bet eksistēšana ir piepildīta ar ciešanām, tāpēc, ciešanas eksistēs tik ilgi, kamēr cilvēks vēlēsies dzīvot.
- Lai atbrīvotos no ciešanām, vajag atbrīvoties no vēlmēm.
- To var sasniegt tikai tad, kad iestājas nirvāna, kura budismā tiek skaidrota kā vēlmju apdzišana, kā slāpju pazušana. Bet vai tā vienlaicīgi nav arī dzīves izbeigšanās? Budisms izvairās no tiešas atbildes. Par nirvānu tiek izteikti tikai negatīvi spriedumi: tās nav vēlmes, tas nav saprāts, ne dzīve un ne nāve. Tas ir tāds stāvoklis, kurā atbrīvojas no dvēseles pārdzimšanas. Vēlāk, nirvāna budismā tiek uzskatīta stāvokli, kurš sastāv no brīvības un apgarotības.
- Lai atbrīvotos no vēlmēm, vajag sekot astoņu pakāpju ceļam.
- Tieši šo pakāpju pārvarēšana, ceļā uz nirvānu, ir arī galvenā Budas mācība. Mācības pamatā ir doma, ka visur vajag izvēlēties vidusceļu.
Lūk, šie stāvokļi:
Pareiza saprašana: vajag noticēt Budai, ka pasaule ir pilna ar ciešanām.
Pareizi nodomi: vajag stingri noteikt savu ceļu, ierobežot savas kaislības un tieksmes.
Pareiza valoda: vajag sekot līdzi saviem vārdiem, valodai jābūt patiesai un labvēlīgai.
Pareizi darbi: vajag izvairīties no ļaundarīgiem darbiem, savaldīties un veikt labus darbus.
Pareizs dzīves veids: jādzīvo tā, lai nedarītu pāri dzīvajām radībām.
Pareizi centieni: jāseko līdzi savām domām, dzīt projām visi slikto un noskaņoties uz labo.
Pareizi nodomi: jānoskaidro, kas ir ļaunums – no mūsu miesas.
Pareiza koncentrēšanās: vajag regulāri un pacietīgi trenēties, iedziļināties patiesības meklējumos.
Budisma virzieni
Pirmie Budas sekotāji, lietus periodā, pulcējās kādā vientuļā vietā un gaidīja, kad tas beigsies. Līdz ar to, izveidojās pavisam neliela kopiena. Tie cilvēki, kuri pievienojās kopienai, parasti atteicās no sava īpašuma un viņus sauca par bhikšu, kas tulkojumā nozīmē “nabags”. Viņi noskuva galvu, uzvilka skrandas, kuras pārsvarā bija dzeltenā krāsā un atstāja sev tikai pašu nepieciešamo: trīs apģērba gabalus, skuvekļus, adatu, jostu, sietu, lai izkāstu ūdeni un attīrītu to no kukaiņiem, zobu tīrāmo un trauku ziedojumiem. Lielāko, sava laika daļu, viņi pavadīja ceļojumos un vāca ziedojumus. Ēst viņi drīkstēja tikai līdz pusdienlaikam un ēdienam obligāti vajadzēja būt veģetāram. Pamestās ēkās, viņi nogaidīja kamēr beidzas lietus periods, šajā laikā viņi sarunājās par izglītojošām tēmām un praktizēja dažādas garīgas prakses. Netālu no tādām apmešanās vietām, tika apglabāti mirušie bhikšu. Vēlāk, šajās apbedīšanas vietās, tika uzstādīti pieminekļi – kupolveidīgas celtnes ar pilnībā aizmūrētām ieejas durvīm. Apkārt šiem pieminekļiem, vēlāk tika būvētas citas celtnes. Vēl, mazliet vēlāk, šo vietu apkaimē sāka veidoties klosteri. Sāka parādīties mūku dzīves noteikumi. Kamēr Buda bija dzīvs, viņš pats izskaidroja visus sarežģītos jautājumus un mācības. Pēc viņa nāves, mutvārdu tradīcija eksistēja vēl ilgu laiku.
Samērā drīz, pēc Budas nāves, viņa sekotāji sasauca pirmo sanāksmi lai kanonizētu mācību. Sanāksme notika pilsētā Radžagrihā un tās mērķis bija izstrādāt Budas mācības tekstu. Bet, ne jau visi bija mierā ar sanāksmē pieņemtajiem lēmumiem, tāpēc 380. gadā, pirms mūsu ēras, tika sasaukta vēl viena sanāksme Vaišalā, un tās mērķis bija atrisināt radušās domstarpības.
Īpašu uzplaukumu, budisms ieguva imperatora Ašoki valdīšanas laikā, kurš tiek datēts ar III gadsimtu pirms mūsu ēras. Pateicoties viņa milzīgajiem centieniem, budisms kļuva par oficiālu valsts ideoloģiju un izgāja ārpus Indijas robežām. Ašoka darīja ļoti daudz budisma labā. Viņš uzcēla 84 000 pieminekļu, viņa valdīšanas laikā tika sasaukta trešā sanāksme Tipitaku, kurā tika pieņemts lēmums, sūtīt misionārus uz visām pasaules malām, pat uz Ceilonu. Uz Ceilonu, Ašoka aizsūtīja savu dēlu, kur tas kļuva par apustuli un pievērsa budismam vairākus tūkstošus cilvēku, kā arī izveidoja daudzus klosterus. Tieši šeit, tika apstiprināts budismu baznīcas dienvidu kanons – hinajana, kuru vēl tiek saukta par theravadu.
Pēdējā gadsimtā, pirms mūsu ēras vidū, Indijas ziemeļrietumos tika izveidota Kušanskas karaliste, par tās valdnieku kļuva Kaniška, kurš bija liels budisma piekritējs. Kaniška sasauca ceturto sanāksmi, kuras laikā tika noformulēti galvenie, jaunās budisma plūsmas virzieni.
Budisma svētā grāmata
Vinaja pitaka, kura satur etnisko mācību, kā arī ziņas par disciplīnu un ceremonijām. Tajā ietilpst 227 noteikumi, pēc kuriem dzīvo mūki.
Sutra pitaka, satur Budas mācību un populāro budisma literatūru, kā arī “Dhamapadu”, kas tulkojumā nozīmē “patiesības ceļš” un ‘Džataku” – stāstu krājumus par iepriekšējām Budas dzīvēm.
Abhidharma pitaka satur metafiziskos priekšstatus par budismu, filozofiskos tekstus, kuros ir izklāstīta budisma sapratne par dzīvi.
Visas, augstāk minētās grāmatas, atzīst hinajana, citiem budisma virzieniem ir savi svētie avoti.
Mahajanas sekotāji, par savu svēto grāmatu uzskata “Pradžna par lata sutra”. To uzskata par paša Budas atklāsmi. Bet, tā kā to saprast Budas līdzgaitniekiem bija grūti, to novietoja Čūsku pilī, līdz tiem laikiem, kad cilvēki būs gatavi uzņemt jauno mācību. Kad laiks bija pienācis, budists Nagaradžuna atgrieza to cilvēku pasaulei.
Svētās mahaju grāmatas ir uzrakstītas sanskritā un tajās ir ietverti gan mitoloģiskie, gan filozofiskie sižeti.
Svētajām mahaju grāmatām ir viena īpatnība, tajās visās ir rakstīts, ka Sidtarha Gautama nav vienīgais Buda, pirms viņa ir bijuši citi un pēc viņa arī būs citi.
Lielu interesi izraisa budisma kosmoloģija, tāpēc ka tā atrodas pasaules uztveres pamatā. Budisms uzskata, ka Visums sastāv no vairākām kārtām. Zemes pasaules centrā, kurš pats par sevi ir cilindrisks disks, atrodas kalns Meru. To ieskauj septiņas koncentrētas, gredzenveida jūras un tikpat kalnu apļi, kuri sadala jūras. Pēdējo kalnu grēdu no ārpuses, ieskauj jūra, kuru var redzēt cilvēki. Uz tās atrodas četras pasaules salas. Zemes dzīlēs atrodas elles alas. Virs zemes paceļas sešas debesis, un tajās dzīvo 100 000 dievu. Dieviem ir sava apspriežu zāle, kurā viņi pulcējas astotajā mēness dienā, kā arī savs izklaižu parks. Galvenais dievs ir Buda. Dievi paši var izvēlēties kad piedzimt un kad nomirt.
Virs sešām debesīm, atrodas 20 Brahmas debesis, jo augstāka debesu sfēra, jo vieglāk un garīgāk tajā ir dzīvot. Pēdējās četrās debesīs, kuras saucas brahmaloka, nav vairs nekādu tēlu un atdzimšanas, tur svētie jau izbauda nirvānu. Pārējo pasauli sauc par kamaloku. Viss kopumā veido Visumu un tādu Visumu ir bezgalīgi daudz.
Bezgalīgi daudz visumu ir gan ģeogrāfiskā nozīmē, gan vēsturiskā. Visumi dzimst un mirst. Visuma eksistēšanas laiks tiek saukts par kalpu. Uz bezgalīgās radīšanas un iznīcināšanas fona, norisinās dzīves drāma.
